Septiņas reizes nomēri, vienreiz nogriez!
Ar 31.05.2007. veiktajām izmaiņām pamattekstā


Dažreiz ceļa zīmes un apzīmējumi tiek pielietoti kļūdaini, kas negatīvi ietekmē ceļu satiksmes drošību un izraisa autovadītāju neapmierinātību. Šī raksta mērķis ir stimulēt atbildīgus dienestus rūpīgāk izvērtēt katras ceļa zīmes uzstādīšanu, katra ceļa apzīmējuma uzklāšanu un darbu veicēju kandidatūras.

Lai arī ceļa zīmes un apzīmējumi, kā arī policijas darbinieku saistošie žesti nav nodrukāti uz ģerboņa papīra, kad tie iedarbojas uz konkrēto satiksmes dalībnieku, tie ir pieskaitāmi pie administratīvajiem aktiem. Un tas ir jāievēro gan iestādēm, gan vadītājiem, gan gājējiem.

Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo valsts un pašvaldību iestādēm, pirms uzstādīt (uzkrāsot) konkrēto satiksmes organizācijas tehnisko līdzekli, ir jāpiemēro Administratīvā procesa likuma (APL) 4. panta pirmajā daļā minētie vispārējie tiesību principi un Valsts pārvaldes iekārtas likumu (VPIeL) 10. pantā minētie valsts pārvaldes principi. Gan satiksmes organizācijas speciālistiem, gan autovadītājiem un gājējiem jāzin un jārēķinās ar to, ka ceļa zīmes un apzīmējumus noteiktos gadījumos var apstrīdēt iestādē un pārsūdzēt tiesā kā administratīvus aktus.

Jāatzīmē, ka lēmums par satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu uzstādīšanu (uzlikšanu) gan nav administratīvais akts , bet ir viens no lēmumiem, kas tiek pieņemts sagatavošanas laikā pirms izdot, t.i., uzstādīt vai uzlikt, konkrēto satiksmes organizācijas tehnisko līdzekli un kas pats par sevi nerada nekādas saistošas galīga rakstura tiesiskas sekas (proti, nedod ceļu satiksmes dalībniekiem nekādas tiesības un neuzliek nekādus pienākumus). Līdz ar to šāds lēmums atzīstams par starplēmumu satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu izdošanas administratīvajā procesā un parasti nevar būt par atsevišķu iesnieguma vai pieteikuma priekšmetu apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas stadijā administratīvās lietas ietvaros (salīdzinājumam sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu depamenta 2006. gada 22. jūnija spriedumu lietā Nr. SKA-255).

VPIeL 1. panta 7. punkts nosaka, ka pārvaldes lēmums ir individuāls tiesību akts, kas vērsts uz tiesisku seku nodibināšanu, grozīšanu, konstatēšanu vai izbeigšanu valsts pārvaldes jomā. Pārvaldes lēmums regulē konkrētas publiski tiesiskas attiecības ar citu iestādi vai amatpersonu (rīkojums u.c.) vai privātpersonu (it īpaši – administratīvais akts).

Valsts pārvaldes iekārtas kontekstā [..] individuālu lēmumu [..] apzīmē par pārvaldes lēmumu. Pārvaldes lēmums savukārt var būt – atkarībā no adresāta – administratīvais akts (ja adresāts ir privātpersona) vai pārvaldes rīkojums, ja adresāts ir cits pārvaldes subjekts (iestāde, amatpersona) (Levits E., Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcija // Latvijas Vēstnesis, 26.06.2002., Nr. 95 (2670)).

Saskaņā ar VPIeL 1. panta 7. punktu pārvaldes lēmums regulē konkrētas publiski tiesiskas attiecības ar:
1) citu iestādi vai amatpersonu (rīkojums u.c.), kuri nevar būt satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu adresāti, tādēļ šajā gadījumā pārvaldes lēmums nav rīkojums un neregulē konkrētas publiski tiesiskas attiecības ar citu iestādi vai amatpersonu;
2) vai privātpersonu (it īpaši – administratīvais akts), šādā gadījumā pārvaldes lēmums ir individuāls tiesību akts.

APL 1. panta trešā daļa nosaka:
Administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. [..]

Satiksmes organizācijas tehniskie līdzekļi, kad tie iedarbojas uz konkrēto satiksmes dalībnieku, ir uzskatami par administratīvajiem aktiem, jo atbilst APL 1. panta trešajā daļā minētajai definīcijai:
1) tie ir vērsti uz āru, jo ir paredzēti ceļu satiksmes dalībniekiem. Administratīvs akts var būt tikai tāda rīcība, kam ir ietekme ārpus administratīvās iestādes (sk. Paine F. J., Vācijas vispārīgās administratīvās tiesības. Vācijas Administratīvā procesa likums. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002. – 116. lpp.). Eiropas Kopienu tiesa (Court of Justice) ir noteikusi, ka katrā atsevišķā gadījumā jāvērtē, kāda ir attiecīgā lēmuma ietekme uz ārpusi, tas ir, jāvērtē attiecīgās tiesiskās sekas (sk. Schwarze J. European Administrative Law. – London: Sweet and Maxwell, 1992, p.p. 958-960);
2) tie ir tiesību akti, jo rada tiesiskas sekas;
3) tos izdod iestāde (iestāde APL 1. panta pirmajā daļā definēta kā tiesību subjekts, kuram ar normatīvo aktu piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā);
4) tie tiek izdoti publisko tiesību jomā, jo to uzstādīšanu regulējošās tiesību normas ir publisko tiesību normas, tas ir, attiecīgā tiesību norma pēc sava rakstura ir tāda, kuru var izmantot tikai ar valsts varu apveltīts tiesību subjekts;
5) kad ar tiem ceļu satiksmē saskaras, piemēram, gājējs Ivars vai autovadītāji Vasilijs un Pēteris, šie satiksmes organizācijas tehniskie līdzekļi iedarbojas attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām;
6) tie nodibina, groza, konstatē vai izbeidz konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatē faktisko situāciju ceļu satiksmē.

Administratīvā akta obligātās pazīmes izriet no APL 1. panta trešajā daļā ietvertās administratīvā akta definīcijas. Kā viens no administratīvā akta pamatelementiem norādītas tiesiskās sekas, kas nozīmē, ka lēmums, kas atzīstams par administratīvo aktu, saistoši ietekmē kādas tiesiskas attiecības un līdz ar to skar kādas personas tiesības vai tiesiskās intereses. Šā iemesla dēļ administratīvajam aktam konkrētajās tiesiskajās attiecībās piemīt galīgā noregulējuma raksturs (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu depamenta 2006. gada 22. jūnija spriedums lietā Nr. SKA-255).

Satiksmes organizācijas tehniskajiem līdzekļiem ir galīgā noregulējuma raksturs, jo Ceļu satiksmes likuma 19. panta pirmā daļa un Ministru kabineta 2004. gada 29. jūnija noteikumu Nr. 571 „Ceļu satiksmes noteikumi” 4. punkts nosaka: „Ceļu satiksmes dalībniekiem [..] jāievēro luksoforu signālu, ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības.”

Saskaņā ar APL 4. panta pirmo daļu administratīvajā procesā piemēro šādus vispārējos tiesību principus:
1) privātpersonas tiesību ievērošanas princips (administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību);
2) vienlīdzības princips (pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde pieņem vienādus lēmumus /pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, - atšķirīgus lēmumus/ neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem);
3) tiesiskuma princips (iestādes rīcībai jāatbilst tiesību normām; iestāde darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim);
4) tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips (iestāde, piemērojot tiesību normas, izmanto tiesību normu interpretācijas pamatmetodes /gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un teleoloģisko metodi/, lai sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu);
5) patvaļas aizlieguma princips (administratīvo aktu var pamatot ar faktiem, kuri ir nepieciešami lēmuma pieņemšanai, un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem);
6) tiesiskās paļāvības princips (privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa; iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas);
7) likuma atrunas princips (privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu izdot vai faktisku rīcību veikt iestāde var uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata);
8) demokrātiskās iekārtas princips (iestāde, piemērojot tiesību normas, apsver, vai privātpersonai nelabvēlīgs administratīvais akts vai faktiskā rīcība ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu citu privātpersonu tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību);
9) samērīguma princips (labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam; būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu);
10) likuma prioritātes princips;
11) procesuālā taisnīguma princips.

APL 67. un 69. pants paredz, ka administratīvo aktu var izdot rakstveidā, mutvārdos vai citādi. Ceļa zīmes un apzīmējumi, kā arī policijas darbinieku saistošie žesti ir citādi izdotie administratīvie akti. Tātad, administratīvajam aktam nav obligāti jābūt izdotam tieši rakstveidā.

Administratīvais akts parasti tiek izdots rakstveidā, taču ar administratīvo aktu saprotams ne tikai izdots rakstisks dokuments, bet arī citāda veida rīkojums, respektīvi, administratīvais akts var tikt izdots kā rakstiski, tā mutiski, kā arī citādā veidā, piemēram, zīmju valodā, ar konkludentām darbībām. [..] Tāpat administratīvais akts tiek izdots ar konkludentām darbībām jeb zīmju valodā, kad policists, paceļot zizli, apstādina transporta līdzekli.
(Briede J., Administratīvais process un cilvēktiesības // http://www.law.lv/admproc/jautrite_briede_administrativais.htm).

Tāpat kā Latvijas APL, Vācijas Administratīvā procesa likumā noteikts, ka administratīvo aktu izdod rakstveidā, mutvārdos vai citādā veidā. Šī norma pieļauj administratīvā akta izdošanas formu brīvu izvēli. Norādījums „citādā veidā” atļauj administratīvā akta izdošanu ar konkludentām darbībām, arī ar zīmju palīdzību. Piemēri: policijas darbinieka norādījums nobraukt ceļa malā, lai veiktu satiksmes uzraudzību; jebkura ceļa zīme.
(Paine F. J., Vācijas vispārīgās administratīvās tiesības. Vācijas Administratīvā procesa likums. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002. – 180. lpp.).

Arī Krievijas tiesību zinātnē vairāk un vairāk tiek izteikti viedokļi, ka
ceļa zīmes, apzīmējumi, gaismas un skaņas sigāli, amatpersonu, kas regulē gajēju un transporta satiksmi, žesti ir konkludentie administratīvie akti.
(Старилов Ю. Н., Курс общего административного права. Том II: Государственная служба. Управленческие действия. Правовые акты управления. Административная юстиция. – Москва: Издательство НОРМА, 2002. – с. 344 // http://lawbook.by.ru/Admin/Starilov1/10-1.shtml; Бахрах Д. Н., Административное право России. Учебник для вузов. – Москва: Издательство НОРМА, 2002. // http://lawbook.by.ru/Admin/Bahrah/4-1.shtml).

Atļaujas, priekšraksti un aizliegumi var tikt izteikti ne tikai rakstiski un mutiski, bet arī konkludenti – ar dažādu oficiāli uzstādīto zīmju, gaismas un skaņas signālu, oficiālo personu žestu palīdzību utt. Piemēram, zīmju sistēma, kas izsaka atļaujas, priekšrakstus un aizliegumus, tiek plaši pielietota gajēju, kā arī automobiļu, dzeļzceļa u.c. transporta satiksmes regulēšanā.
(Сорокин В. Д. Административный процесс и административно-процессуальное право. – Санкт-Петербург: Издательство Юридического института, 2002. – 474 с. // http://lawbook.by.ru/Admin/Sorokin/5-5.shtml).

Papildus APL nosacījumiem, iestāde piemēro VPIeL noteikumus.

VPIeL 2. pants nosaka:
Šā likuma mērķis ir nodrošināt demokrātisku, tiesisku, efektīvu, atklātu un sabiedrībai pieejamu valsts pārvaldi.

Saskaņā ar VPIeL 10. pantu valsts pārvaldē piemēro vairākus principus:
(1) Valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.
(2) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro cilvēktiesības.
(3) Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana.
(4) Valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu.
(5) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses.
(6) Valsts pārvalde savā darbībā pastāvīgi pārbauda un uzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tās pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras privātpersonas labā.
(7) Valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart.
(8) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērti un pieejami privātpersonai.
(9) Valsts pārvaldi organizē, ievērojot subsidiaritātes, t.i., kompetenču sadales principu.
(10) Valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido.
(11) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro arī šajā pantā neminētus tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti un attīstīti iestāžu vai tiesu praksē, kā arī tiesību zinātnē.

traffic.lv redakcija lūgusi Tieslietu ministriju un Iekšlietu ministriju izskaidrot šo jautājumu detalizētāk.

Tieslietu ministrijas 2005. gada 13. maija vēstulē Nr. 1-10/692-S norādīts:
Uz ceļiem uzstādītās ceļa zīmes, kamēr tās neattiecas ne uz vienu satiksmes dalībnieku, ir priekšmeti, kas novietoti konkrētā vietā. Savukārt tad, kad ceļa zīme iedarbojas uz konkrētu satiksmes dalībnieku, tā kļūst par tiesību aktu ar administratīvajam aktam piemītošajām pazīmēm. Ceļa zīmes satur vispārēju regulējumu, jo no jebkura satiksmes dalībnieka, kurš tai tuvojas, tā prasa noteiktu uzvedību. Līdz ar to ceļa zīmes uzskatāmas par īpaša veida administratīvo aktu, kas radīts ar mērķi nodrošināt satiksmes drošību. Līdzīgi kā ceļa zīmes arī policijas darbinieka un personas, kura normatīvajos aktos pilnvarota regulēt satiksmi, saistošie žesti ir īpaša veida administratīvais akts.

Tieslietu ministrijas 2005. gada 5. aprīļa atbildē Nr. 1-7.7/1027 uz Rīgas domes 2005. gada 23. marta vēstuli Nr. RD-05-1556-nd ar lūgumu sniegt skaidrojumu par ceļa zīmju tiesisko dabu un atsevišķu APL normu piemērošanu, paziņots, ka ceļa zīme noteiktos gadījumos ir uzskatāma par administratīvo aktu:
Ceļa zīme kā administratīvais akts ir uzskatāma par paziņotu katram konkrētam satiksmes dalībniekam ar brīdi, kad satiksmes dalībnieks ir tai pietuvojies pietiekami tuvu, lai varētu to ieraudzīt. Šajā brīdī ceļa zīme kā attiecībā uz konkrēto tai pietuvojušos personu izdots administratīvais akts stājas spēkā un rada šai personai tiesisku pienākumu (piemēram, apstāties).

Iekšlietu ministrijas 2005. gada 7. jūnija vēstulē Nr. 1/58-786-622-P norādīts:
Policista žests kļūst personai saistošs no tā brīža, kad tas iedarbojas uz konkrētu satiksmes dalībnieku, piemēram, liekot braucējam apstāties, tas kļūst par obligātu tiesību aktu ar visām administratīvajam aktam piemītošām pazīmēm. [..] Ņemot vērā augstākminēto, izriet secinājums, ka policijas darbinieka un personas, kura pilnvarota regulēt satiksmi, saistošie žesti ir administratīvie akti.

traffic.lv redakcija iedziļinājusies šajā jautājumā un noskaidroja, ka juridiskajā un speciālajā literatūrā, kā arī tiesu praksē dominē uzskats par ceļa zīmi kā īpaša veida administratīvo aktu.

Ceļazīme, kamēr tā neatteicas ne uz vienu satiksmes dalībnieku, ir tikai noteiktā vietā novietots krāsains metāla vai cita materiāla priekšmets. Šo priekšmetu var izmantot arī citiem mērķiem, piemēram, atbalstīt sienu. Savukārt tad, kas ceļazīme iedarbojas uz konkrētu satiksmes dalībnieku, piemēram, liekot braucējam apstāties, tā kļūst par tiesību aktu ar visām administratīvajam aktam piemītošām pazīmēm, ieskaitot individuālu adresātu. Līdzīgi tas ir ar policista žestu vai luksofora gaismas iedarbību. Tomēr luksofors, tāpat kā ceļazīme, var neiedarboties ne uz vienu adresātu. Arī policists var izdarīt žestu, kad tuvumā nav neviena transporta līdzekļa. Tādos gadījumos tas nebūs uzskatāms par administratīvo aktu, jo neradīs sekas nevienam adresātam.
(Briede J., Administratīvais akts. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2003. – 118. lpp.).

Administratīvā procesa likumam par pamatu ir ņemts Vācijas administratīvā procesa regulējums.
(Briede J., Administratīvais akts. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2003. – 12. lpp.).
Tam ir pamatots iemesls: Latvijas kā mazas valsts juridiskā zinātne un prakse nekad nebūs pietiekami apjomīga, lai radītu bāzi nopietnai, dziļai jurisprudencei visās tiesību sfērās. Tādēļ Latvijas iestāžu un tiesu praksei – tāpat kā līdz 1940. gadam – jāseko citu nelielu valstu paraugam un savā ikdienas darbā jāizmanto ne tikai nacionālās tiesību zinātnes un tiesvedības atziņas, bet jāpieslēdzas lielām nacionālām sistēmām ar plašu tradicionālu zinātni un praksi.
(Levits E., Latvijas un Eiropas Savienības Asociācijas līgums un Latvijas tiesību sistēmas transformācija // Baltijas valstis likteņgriežos. – Rīga, 1998. – 184. lpp.).

Ņemot vērā, ka Latvijas administratīvajās tiesībās jau vēsturiski ir saskatāmas līdzības ar vācu tiesībām, turklāt Vācijas administratīvās tiesības lielā mērā ir ietekmējušas arī Eiropas Kopienas tiesības, tad pamatota ir tieši vācu administratīvi procesuālo tiesību recepcija. Tāpat ir rīkojušās daudzas citas Austumeiropas valstis. Piemēram, Igaunijas 2001. gadā pieņemtais Administratīvā procesa likums lielā mērā balstīts uz Vācijas administratīvā procesa likumā ietverto tiesisko regulējumu.
(Briede J., Administratīvais akts. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2003. – 12. lpp.).

Līdzīgas domas izteiktas arī citās juridiskajās publikācijās (sk., piemēram: Laviņš A., Kramiņa I., Daži aspekti tiesiskās paļāvības principa izpratnē // Administratīvais process: likums, prakse, komentāri. Rakstu krājums. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2005. – 101. lpp.; Statkus S., Vaivods K., Administratīvais process un valsts pārvalde: daži pamatjautājumi // turpat, 116. lpp.; Stučka A., Administratīvais process pašvaldībās: problēmas un risinājumi // turpat, 136. lpp.).

Ievērojot iepriekšminēto, APL tulkošanai un skaidrošanai var „saukt palīgā” arī Vācijas, Igaunijas un dažu citu tiesiskā ziņā radniecisko valstu administratīvā procesa regulējumu un vispārējos tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti vai attīstīti iestāžu praksē vai tiesu judikatūrā, kā arī tiesību zinātnē.

Administratīvais akts ir tipiska Vācijas administratīvo tiesību darbības forma. Tas ietver atsevišķas pārvaldes darbības, kas pakļautas kopējam tiesiskam regulējumam. To vienotais tiesiskais ietvars ir pirmā administratīvo aktu nozīmīguma pazīme. Iepriekšteiktais ir būtisks, jo, kā rāda prakse, ļoti dažādu pārvaldes izpausmes veidus regulē vienas un tās pašas tiesību normas. Šo nozīmīgumu pamato piemēri: satiksmes zīmes, būvniecības atļaujas, uzņēmējdarbības atļaujas un aizliegumi, lēmumi par nodokļiem, statūtu apstiprināšana uzraudzības iestādēs, ieroču nēsāšanas atļaujas utt.
(Paine F. J., Vācijas vispārīgās administratīvās tiesības. Vācijas Administratīvā procesa likums. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002. – 98. lpp.).

Vācijas tiesu praksē un starp juristiem nav strīda, ka ar policista žestu, piemēram, ceļu policista norādījumu apstāties ceļa malā, nepārprotami notiek atsevišķa gadījuma regulēšana: norādījums attiecas uz noteiktu satiksmes dalībnieku. Tas pats attiecas uz satiksmes dalībnieku, kurš tuvojas luksoforam (ar mehānismu palīdzību izdots administratīvais akts [..]): konkrētā situācijā viņi ir nosakāmi.
(sk., piemēram: Paine F. J., Vācijas vispārīgās administratīvās tiesības. Vācijas Administratīvā procesa likums. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002. – 128. lpp.).

Savukārt ceļazīme satur vispārēju regulējumu, jo no jebkura satiksmes dalībnieka, kurš tai tuvojas, tā prasa noteiktu uzvedību. [..] Valdošais uzskats [..] aplūko ceļazīmes kā īpaša veida administratīvos aktus [..]. Īpaša veida administratīvie akti tiek izziņoti īpašā veidā, tāpat to izpilde ir citāda kā parasto administratīvo aktu gadījumā, to neizpildes gadījumos tiek lietotas īpašas sankcijas (Paine F. J., Vācijas vispārīgās administratīvās tiesības. Vācijas Administratīvā procesa likums. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002. – 129. lpp.).

Ceļa zīme, luksofora signāls un tml. administratīvie akti Vācijas tiesu praksē tiek saukti par attālinātās darbības administratīvajiem aktiem, kuri saskaņā ar to pamatojumā esošām materiālām tiesībām, tiek domāti ilgstošai un attālinātai darbībai.
(Старилов Ю. Н., Административная юстиция. Теория, история, перспективы. – Москва: Издательство НОРМА, 2001. – 304 с. // http://lawbook.by.ru/Admin/Starilov2/4-4.shtml).

Arī Igaunijas administratīvā procesa regulējums ceļa zīmes un citus satiksmes organizācijas būves (barjeras, luksoforus utml.) pieskaita pie vispārējā rakstura rīkojumiem – jaunā veida administratīvajiem aktiem. Zināmā mērā tas ir pārējas forma no klasiskajiem administratīvajiem aktiem (t.i., uz konkrēto personu vērstiem priekšrakstiem, atļaujām u.c. individuālā rakstura aktiem) un vispārējiem aktiem (piemēram, likumu, lēmumu). Tam, ka vispārējā rakstura rīkojums ir uzskatāms par administratīvo aktu, ir lielā praktiska nozīme. Tā, personām, kuru intereses vispārējā rakstura rīkojums skar vai var skart, ir tiesības vispārējā rakstura rīkojumu, kā visus citus administratīvus aktus, pārsūdzēt administratīvajā tiesā. Attiecībā uz vispārējiem aktiem tādas iespējas nepastāv. Vispārējā rakstura rīkojumu uzskatīšana par administratīvajiem aktiem nostiprina personu tiesisko aizsardzību.
(Sk., piemēram: Аэдмаа А., Лопман Э., Паррэст Н., Пилвинг И., Вэне Э., Руководство по административному производству. – Тарту: Издательство Тартуского университета, 2005. – с. 322-325).

Administratīvo tiesu praksē ir atzīts, ka vispārīgais administratīvais akts (proti, tāds administratīvais akts, kas attiecas uz ļoti konkrētos, identificējamos apstākļos esošo precīzi neidentificējamu personu loku) pastāv arī Latvijas tiesību sistēmā (Gailīte D. Ko darīt, lai administratīvais process būtu efektīvāks. Intervija ar Ievu Miezi // Jurista Vārds, 22.08.2006., Nr. 33 (436)).

Atbildot uz traffic.lv jautājumu, vai ceļa zīmes, ceļa apzīmējumus, policijas darbinieku un personu, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, saistošus žestus, ja tie uzdarbojas uz konkrētu ceļu satiksmes dalībnieku, var apstrīdēt un pārsūdzēt, Tieslietu ministrija 2005. gada 13. maija vēstulē Nr. 1-10/692-S norādīja:
Atbilstoši APL 91. un 76. panta otrajai daļai administratīvo aktu vai faktisko rīcību var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā institūcijā. [..] Savukārt, gadījumos, kad nav augstākas iestādes vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu vai faktisko rīcību uzreiz var pārsūdzēt tiesā.

Tieslietu ministrijas 2005. gada 5. aprīļa atbildē Nr. 1-7.7/1027 uz Rīgas domes 2005. gada 23. marta vēstuli Nr. RD-05-1556-nd norādīts:
[..] Ar brīdi, kad satiksmes dalībnieks ir pabraucis šai ceļa zīmei garām, tā attiecībā uz konkrēto personu zaudē spēku, proti, ja persona ar ceļa zīmi uzlikto pienākumu bija izpildījusi, administratīvais akts zaudē spēku kā izpildīts, vai, ja persona ir pārkāpusi ceļa zīmē norādīto, tā zaudē spēku kā akts, kura uzlikto pienākumu faktisko apstākļu dēļ izpildīt vairs nav iespējams (jo nav iespējams pagriezt laiku atpakaļ). [..] Ņemot vērā ceļa zīmes kā administratīvā akta specifisko dabu (stājas spēkā konkrētā brīdī un faktiski gandrīz nekavējoties arī spēku zaudē), attiecībā uz ceļa zīmes apstrīdēšanu būtu piemērojams APL 82. pants.

Saskaņā ar APL 82. pantu administratīvo aktu var apstrīdēt tad, ja tas jau ir izpildīts vai citādi zaudējis spēku, šādos gadījumos:
1) lēmums par apstrīdētā administratīvā akta tiesiskumu nepieciešams kādas privātpersonas tiesību aizsardzībai;
2) atlīdzinājuma pieprasīšanai saskaņā ar APL 8. nodaļu;
3) lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos.

Atbildot uz traffic.lv jautājumu, vai policijas darbinieku un personu, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, saistošus žestus, ja tie uzdarbojas uz konkrētu ceļu satiksmes dalībnieku, var apstrīdēt un pārsūdzēt, Iekšlietu ministrija 2005. gada 7. jūnija vēstulē Nr. 1/58-786-622-P norādīja:
[..] Šādu policijas darbinieku norādījumu iepriekšēja apstrīdēšana nav iespējama. Tomēr atsevišķos gadījumos, kad administratīvais akts jau ir izpildīts vai citādi zaudējis spēku, APL 82. pants paredz iespēju apstrīdēt šādu administratīvo aktu.

Sakarā ar traffic.lv pieteikumu (reģ. Nr. 17310) Administratīvā rajona tiesa 2005. gada 13. decembra lēmuma 6. punktā norādīja:
Tiesību teorijā atzīts, ka gadījumos, ja satiksmes organizācijas tehniskie līdzekļi (ceļa zīmes, luksofori, signālstabiņi, aizsargbarjeras, gājēju barjeras, vertikālie un horizontālie ceļa apzīmējumi un citi tehniskie līdzekļi) iedarbojas uz konkrētu satiksmes dalībnieku, piemēram, liekot braucējam apstāties, tie kļūst par tiesību aktu ar visām administratīvajam aktam piemītošām pazīmēm, ieskaitot individuālu adresātu. Tātad privātpersona varētu apstrīdēt šādu administratīvu aktu, kā arī iestādes faktisko rīcību, nepildot tai ar normatīvu aktu uzliktu pienākumu izdot šādu administratīvu aktu, gadījumā, ja privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses ar to ir aizskartas vai var tikt aizskartas.

2005. gada 13. decembra lēmuma 6. punktā tiesa analizē satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu tiesisko dabu un atzīst, ka tie ir uzskatami par administratīvajiem aktiem, ja iedarbojas uz konkrētu satiksmes dalībnieku. Šī lēmuma pēdējā rindkopā tiesa nosauc atsevišķi pašvaldības rīcību valsts pārvaldes jomā un administratīvo aktu (konkrētu satiksmes organizācijas tehnisko līdzekli) kā tādu. Šis lēmums ir stājies spēkā 2005. gada 24. decembrī.

Sakarā ar traffic.lv pieteikumu (lieta Nr. A42385906, A3859-06/2) Administratīvā rajona tiesa 2006. gada 27. decembra lēmuma 11. punktā norādīja:
Tiesa piekrīt „Paaudzes” un pieteicēja viedoklim, ka juridiskajā un speciālajā literatūrā, kā arī tiesu praksē dominē uzskats par ceļa zīmi kā īpaša veida administratīvo aktu.

2006. gada 27. decembra lēmuma 12. punktā tiesa norādīja, ka mainīta satiksmes organizācija (t.i., zaudējuši spēku vai grozīti ceļu satiksmes organizāciju noteicošie administratīvie akti – ceļa zīmes). Šāds tiesas viedoklis izriet no lēmuma 7., 8. un 9. punkta. Šis lēmums ir stājies spēkā 2007. gada 9. janvārī.

Eiropas Kopienu tiesa ir noteikusi, ka gadījumos, kad ir grūti novilkt robežu starp administratīvajiem aktiem un tiesiskajiem līdzekļiem, kas nav saistoši, ir jāizšķiras par labu indivīdam, lai tas varētu maksimāli aizstāvēt savas tiesības (sk. Schwarze J. European Administrative Law. – London: Sweet and Maxwell, 1992, p. 961). Tam piekrīt arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa (2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 secinājumu daļas 14. punkts) un Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (2004. gada 3.augusta lēmuma lietā Nr. SKA-190 motīvu daļas 9. punkts).

Svarīgi atcerēties: lai gan saskaņā ar APL 80. panta pirmo daļu iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu aptur tā darbību no brīža, kad iesniegums saņemts iestādē, šo normu ierobežo APL 360. panta otrā un trešā daļa, kurā noteikts, kādos gadījumos administratīvo aktu var izpildīt piespiedu kārtā jau ar spēkā stāšanās brīdi, negaidot, kad tas kļuvis neapstrīdams. [..] Tie ir APL 69. panta pirmajā daļā paredzētie mutvārdu vai citā, līdzīgā formā izdotie administratīvie akti, un [..] policijas, robežsardzes, zemessardzes, ugunsdzēsības dienesta un citu amatpersonu administratīvie akti, kas izdoti, lai novērstu tiešus draudus valsts drošībai, sabiedriskajai kārtībai, personas dzīvībai, veselībai vai mantai.
(Briede J., Administratīvā akta apstrīdēšana: APL 75.-81. pants // Administratīvais process: likums, prakse, komentāri. Rakstu krājums. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2005. – 196. lpp.).

Rīgas Stradiņa Universitātes Zinātniskie raksti (2010). Ceļu satiksmes organizācijas administratīvi tiesiskās problēmas

Rīgas Stradiņa Universitātes Zinātniskie raksti (2011). Tiesu prakse un judikatūra par ceļu satiksmes vispārīgiem administratīviem aktiem


traffic.lv secinājumi

Gan ceļa zīmes un apzīmējumus, gan policijas darbinieku un personu, kuras pilnvarotas regulēt satiksmi, saistošus žestus un norādījumus (pat, ja tie jau ir izpildīti) var apstrīdēt iestādē un pārsūdzēt tiesā kā administratīvus aktus, vienīgi jāievēro, ka gadījumos, kad tie nav izpildīti, iesniegums par to apstrīdēšanu tomēr neaptur minēto administratīvo aktu darbību, savukārt gadījumos, kad tie ir izpildīti, piemērojams APL 82. pants. Arī atbildīgo iestāžu un amatpersonu faktisko rīcību, neuzstādot satiksmes organizācijas tehniskos līdzekļus, var apstrīdēt un pārsūdzēt.

Ceļu satiksmes likuma 5. pants nosaka:
Jebkuram ceļam jābūt aprīkotam ar nepieciešamajām [..] satiksmes organizācijas tehniskajiem līdzekļiem atbilstoši obligāto standartu, tehnisko normatīvu un noteikumu prasībām.

Ceļu satiksmes likuma 6. panta pirmās daļas 2. punkts nosaka:
Ceļa pārvaldītājam [t.i., īpašniekam vai citai fiziskajai vai juridiskajai personai, kurai attiecīgais ceļš nodots pārvaldījumā (pārziņā)] ir pienākums organizēt satiksmi un nodrošināt ceļa, tā mākslīgo būvju un inženierbūvju, kā arī satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu uzturēšanu lietošanas kārtībā atbilstoši normatīvajiem aktiem un standartiem ceļu satiksmes drošības jomā.

Ceļu satiksmes likuma 4. panta astotā daļa nosaka:
Latvijas Valsts ceļi [..] uzrauga satiksmes organizāciju un tās tehnisko līdzekļu izvietojuma atbilstību Latvijā obligāti piemērojamo standartu un citu normatīvu prasībām.

Ceļu satiksmes likuma 36. pants nosaka:
Ceļu satiksmes organizācijas mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu, ritmisku un ātru ceļu satiksmes norisi, kā arī maksimāli garantēt tās drošību.

Ceļu satiksmes likuma 38. pants nosaka:
(1) Satiksmi uz ceļiem organizē ar ceļa zīmēm, ceļa apzīmējumiem, luksoforiem, transporta un gājēju plūsmas nožogojumiem un citiem tehniskajiem līdzekļiem, kas atbilst Latvijā obligāto standartu un citu normatīvu prasībām.
(2) Satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu izvietošanu, uzstādīšanu un noņemšanu veic ceļa pārvaldītājs atbilstoši saskaņotajai projekta dokumentācijai vai saskaņojot ar Latvijas Valsts ceļiem.
(3) Ceļa pārvaldītājs ir atbildīgs par satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu savlaicīgu uzstādīšanu un to pastāvīgu atrašanos lietošanas kārtībā.

Līdz ar to atbildīgām iestādēm, uzstādot ceļa zīmes un uzliekot apzīmējumus, jāpiemēro augstāk minētie APL vispārēji tiesību un VPIeL valsts pārvaldes principi, kā arī jāvadās pēc devīzes: „Septiņas reizes nomēri, vienreiz nogriez!”

Sanāk, ka nepareizi uzstādītā ceļa zīme nav vienkāršs metāla gabals, bet kļūdaini uzliktais apzīmējums nav krāsainā līnija uz brauktuves. Tie ir administratīvie akti, kuri pirms izdošanas, t.i., izvietošanas vai uzklāšanas, prasa rūpīgu un savlaicīgu izpēti, seku analīzi, lielu uzmanību, atbildību un likumdošanā noteiktās kārtības ievērošanu.

Jāatzīmē, ka darbu veicēji, kuri fiziski uzstāda ceļa zīmes vai uzklāj apzīmējumus, pilda valsts vai pašvaldību iestāžu pasūtījumus, līdz ar to var secināt, ka realizē dabā daļu no varas funkcijām. Tas nozīmē, ka arī izpildītājiem ir jābūt īpaši uzmanīgajiem pienākumu pildīšanas laikā, bet pasūtītajiem stingri tie jākontrolē.

Tādējādi, cerams, būs mazāk neapmierinātu vadītāju un tādu starpgadījumu, kas notika 2005. gada 22. jūlijā Rīgā, Slokas ielā.


Ar cieņu,
Tengizs
2005. gada 15. augustā - 2007. gada 31. maijā